Par stingro aizmuguri kļuva Edvīna māte, kas devās puikam līdzi, lai gan tēvam būtu mierīgāks prāts, gan pati apgūt uzņēmējdarbību lielākajā Latvijas universitātē. Abi pavadīja laiku mazā Rīgas dzīvoklītī, kas nu ievīstīts siltās atmiņās, jo katra jaunībā pārciestā grūtība nu atnesusi milzu dividendes gan algas čekos, gan slavā.

   Edvīns Zimackis tika izvēlēts III.9 līgas draftā, ar kopējo 44. kārtas numuru, komanda ar kuru līdz šim esam 7 reizes krustojuši šķēpus uz basketbola parketa - Helovīns. Šis nebija Edvīnam visparocīgākais drafts, jo izcelties starp tik talantīgiem jaunekļiem kādi bija pieejami 48. BuzzerBeater sezonā, tik tiešām izskatījās pēc milzīga izaicinājuma. Tomēr Edvīns nenokāra galvu un savu zemo drafta nummuru izskatīja par iespēju kā norādīt uz citu kļūdām. Lai arī Slavas zāles cienīgais potenciāls runāja pats par sevi, daudzas komandas salīdzinoši īso spēka uzbrucēju izvēlējās atstāt citiem. Edvīna vārdu nosauca brīdī, kad uz lielā ekrāna vakara vadītāja aizmugurē gozējās Helovīna komandas logo, Zimacka ģimenes galdiņam ļaujot pateikties augstākajiem spēkiem par dēla iespēju uzsākt basketbolista gaitas.

   Lai arī Helovīns izvēlējās vienu no talantīgākajiem drafta spēlētājiem, viņu nākotnes redzējumā neatradās vieta jaunajam censonim. Jau nākamās sezonas sākumā viņš tika ievietots spēlētāju tirgū, kur Edvīnu nolūkoja Bosnijas un Hercegovinas III līgas komanda Rešetnica 76ers . Tobrīd sešas sezonas aizvadījusī komanda lūkoja pēc jauna garā spēlētāja, kuru attīstīt, nopietni lūkojoties izaudzināt spēcīgu groza apakšas sargu. Diemžēl pārmaiņas klubā skāra arī Edvīnu, kuram pēc četrām nospēlētām regulārās sezonas spēlēm nācās pamest Balkānu valsti, lai pārceltos pie karstasinīgajiem itāļiem. Jaunais klubs ar gana ilgu vēsturi uzņēmās rūpes par vien astoņpadsmit gadus jauno latvieti, dāvājot lieliskas treniņ iespējas. GreenLeaves tobrīd atradās Itālijas IV līgā, bet reālām iespējām pacelties augstāk, ja neskaita vienas sezonas izņēmumu, komanda šajā līgā pavadījusi visu savu pastāvēšanas vēsturi. Spēlēšana klubā, kuras ambīcijas nesniedzas pacelties līgu augstāk, bet trenēt jaunos spēlētājus, Edvīns sajutās kā zivs ūdenī. Viņš regulāri tika laukumā, pirmo sezonu lielākoties ieņemot komandas rezerves centra pozīciju. Saprotams, ka statistiski šī ir Edvīna garās basketbolista karjeras sliktākā sezona, kāda līdz šim aizvadīta un novēlām, lai tā arī paliek.

    Strauji augot prasmēm, palielinājās trenera uzticība un spēles laiks. Ja sezonas sākumā, līdzīgi kā nobeidzot iepriekšējo, spēles tika iesāktas sēžot uz rezervista soliņa, tad beidzoties 50. BuzzerBeater sezonai, Edvīns Zimackis kļuva par GreenLeaves pamatsastāva centru, bieži spējot zem groza savākt pat divdesmit atlēkušās bumbas. "Savā dzīvē esmu redzējis daudz jaunu spēlētāju, bet īsu jaunekli, kurš izcīna tik daudz atlēkušās bumbas, manas acis redz pirmos reizi. Bumba pati atrod ceļu pie Edvīna, gluži kā romantiskā Pilčeres filmā" treneris nosmēja par jauni latvieti, turpmākās intervijās bieži paslavējot viņa spējas atrasties īstajā vietā, īstajā laikā. Zimackis bija atstājis tik lielu iespaidu uz treneri, ka konferences pusfināla spēlē viņš uz parketa pavadīja visas 48 spēles minūtes. Diemžēl tas nenesa cerētos augļus un komanda priekšlaicīgi devās vasaras atpūtā.

   Edvīns strādāja zālē kā zirgs, viņš nezināja atpūtu, vairījās no izklaidēm un sevi mudināja strādāt vairāk kā vakar. Pūliņi nesa augļus teju katru spēles vakaru, īpaši 2020. gada 10. oktobra vakarā, kad viņa rokas zem groza izcīnīja 27 bumbas, kas vienlaikus vēljoprojām ir atlēkušo bumbu karjeras rekords regulārās līgas spēlē. "Tās vienkārši lidoja man virsū, es nezināju, kur likties, bumba atsitās pret stīpu un ielidoja man rokās, tik vienkārši" jauneklis samulsa no daudzajiem žurnālistu jautājumiem, mēlei bieži nespējot tikt līdzi domu lidojumam. Pārsteidzoši, ka viņa 15,2 vidēji izcīnītās atlēkušās bumbas kļuva tikai par trešo labāko rādītāju līgā, vēl pārsteidzošāks kļuva fakts, ka viņš blakus varēja nolikt vidēji 16 gūtos punktus, jeb vidēji double-double spēlē divdesmit viena gadus vecam spēlētājam. Diemžēl arī 51. sezonas Itālijas IV līga bija pārāk ciets rieksts GreenLeaves komandai, šoreiz izkrītot konferences finālā. Izšķirošajā spēlē Zimackis spēlēja nozīmīgu lomu, taču viņam līdzās neatradās pietiekami meistarīgi spēlētāji, kas aizveltu akmeni līdz lielajam finālam, kur varēja gadīties arī uzvara līgā.

   Piecdesmit otrā BuzzerBeater sezona kļuva par pagrieziena punktu Edvīna Zimacka dzīvē. Pirmo reizi viņš sevī saredzēja to potenciālu, ko jau sezonām ilgi redzēja treneri, apskatnieki un pretinieki. Spējis kļūt efektīvāks uzbrukuma noslēguma fāzē, viņš guva teju divdsmit punktu vidēji vienā līgas spēlē, vienlaikus nenolaižot latiņu izcīnītajās atlēkušajās bumbās. Spēlei beidzoties, reti pretim viņa uzvārdam neatradās vismaz divdesmit punktu un desmit atlēkušo bumbu. Spēlē pret Giulianova Fishermans viņa spējās bija savākt pat 25 atlēkušās bumbas, kas bija tikai par 6 mazāk kā iespēja pretinieki. Otrajos Ziemassvētkos, Edvīns atzīmējās ar karjeras pirmo triple-double, ar ko savas karjeras laikā bieži flirtēs, retāk tik tiešām sasniegs. Nedaudz vēlāk viņa lieliskā spēle tika novērtēta ar iebalsošanu visu zvaigžņu spēlē. Dažiem liekoties, ka viņa nepiedalīšanās šajā pasākumā sezonu iepriekš, līdzinās zādzībai, kamēr pats basketbolists izdzirdot šādus apgalvojumus, vien pasmaidīja. Teikt, ka Zimackis otro sezonu pēc kārtas vien personīgi ieveda komandu konferences pusfinālā būtu pārāk skarbi pret pārējiem GreenLeaves spēlētājiem, taču, ja viņi nevēlētos, lai tā runātu, kopējā vezumā bija jāpienes vairāk savas lietderības, mazāk apkārtējās zīmēšanās. Par laimi žurnālisti Zimacka spēli novērtēja atbilstoši izdarītajam un iekļāva starp MVP kandidātiem, atvēlot godpilno piekto vietu.

   Piecdesmit trešā BuzzerBeater sezona nāca kopā ar pirmajiem reāliem izaicinājumiem no komandas biedriem. Zimackim ievērojami kritās izdarīto metienu skaits, kas tieši ietekmēja gūto punktu skaitu, kaut metienu precizitāte pieauga līdz atzīstamam garo spēlētāju līmenim jeb Edvīns beidzot izpildīja metienus ar 50% precizitāti. Lai arī uzradās konkurenti par līdera lomu, tas nedrīkstēja ietekmēt komandas kopējo sniegumu un par laimi latiņa netika nolaista ne par centimetru zemāk. Atkal tika sasniegts konferences fināls, kamēr nacionālā kausa izcīņā kā pierasts tika zaudēts daudzas kārtas pirms izšķirošajām spēlēm. Zimackis vēlreiz spēlēja līgas visu zvaigžņu spēlē, pēc tās pasakoties faniem īpašā sociālā tīkla ierakstā "paldies visiem, kuri atdeva savu balsi par vienkāršu puisi no Latvijas, jūs pat nespējat iedomāties, ko man nozīmē saņemt tik daudz mīlestības svešā valstī". Pēc zaudējuma konferences finālā, Zimackis no žurnālistiem saņēma vēl vienu atzinību, vēlreiz tiekot minēts MVP balsojumā. Viņš saņēma 4 balsis, ar ko pietika, lai ieņemtu 8. vietu, tikmēr, komandas biedrs, jauns itāļu spēka uzbrucējs Adriano De Florio ieņēma otro vietu.

  Piecdesmit ceturtā sezona kļuva par pēdējo itāļu GreenLeaves, gluži kā labskanīgā gulbja dziesmā, Zimackis palīdzēja klubam vēlreiz iekļūt lielajā finālā, kur trīs spēļu sērijā atzina Tanqueray Lemon pārrākumu. Karjeras pirmaja finālā vidēji atzīmējās ar 10 gūtiem punktiem un 14 atlēkušajām bumbām. Zimackis GreenLeaves komandai BuzzerBeater madness spēlēs palīdzēja sakrāt piecas uzvaras, vairāk kā jebkurā iepriekšējā sezonā, kurā Edvīns cementēja komandas groza apakšas drošību. Divās no septiņām spēlēm Edvīna rokās nokļuva 28 atlēkušās bumbas, kas papildināja viņa karjeras spilgtāko sasniegumu sarakstu. No šīs sezonas atmiņā paliks arī spēle pret pret Raccordese, gūstot 31 punktu, izcīnot 20 atlēkušas bumbas un 11 reizes asistējot komandas biedru groza guvumos. Pēc otrā triple-double Zimackis saviem komandas biedriem uzsauca vakariņas, vietējā restorānā atstājot astronomisku rēķinu "tik daudz ēdienam nekad nebiju maksājis un Edvīns vienmēr ēd daudz" vēlāka atzina pats basketbolists. Vēlāk viņš trešo reizi tika iebalsots kā visu zvaigžņu spēles dalībnieks, gūstot grandiozu fanu atbalstu, pat pretinieku komandu fanu rindās. Sezona izvērtās tik laba, ka MVP balsojumā nācās piekāpties tikai savam komandas biedram Adriano De Florio, pirmo reizi no žurnālistiem saņemot vairāk kā 100 balsis. Tauta mēļo, ka latvietis palicis otrais tikai tāpēc, ka līga kā MVP vēlējās redzēt jauno itāļu spēka uzbrucēju. Iespējams, ka tas kļuva par beigu sākumu Zimacka spēlēšanai GreenLeaves rindās, iespējams, starpsezona notika pārrunas par latvieša došanos prom no komandas, kurā viņš sāka apliecināt savas basketbolista dotības.

   Sezonas sākumā pat tuvākajiem faniem nebija nojausmas par tuvojošajām pārmaiņām iemīļotajā komandā. Līgas spēlēs uzvaras krājās viena pēc otras, Edvīna pienesumam neesot sliktākam kā iepriekšējā sezonā, vēl jo vairāk, spēlējot efektīvāk kā jebkad agrāk. Sezonas pirmajās septiņās spēlēs uzvarēts tajās visās, GreenLeaves nokļūstot līgas galvgalī. Sekoja konflikts starp spēlētājiem un kluba vadību, kuru noslēpt neizdotos pat prasmīgākajiem sabiedrisko attiecību speciālistiem. Tika pārdoti vairāki spēlētāji, tostarp līderi, ieskaitot latvieti un vietējās publikas mīluli Edvīnu Zimacki. "Gluži kā zibens spēriens no skaidrām debesīm" rakstīja vietējais laikraksts, bez ceremonijām apmētājot ar dubļiem kluba vadības nosprausto kursu. Pārciešot pirmo vētru, GreenLeaves sezonu noslēdza otrā vietā savā konferencē un atkal aizspēlējās līdz līgas pusfinālam. Pašam basketbolistam nebija laika ilgi domāt par notikumiem Itālijā, jo viņa pakalpojumus iegādājās latviešu virslīgas klubs Wake Forest Hams. Par spīti tam, ka komanda vairāk kūļājās pa tabulas apakšgalu, domājot par neizkrišanu uz II līgu kā nokļūšanu izslēgšanas spēlēs, Edvīns parādīja atzīstamu sniegumu, sava stilā iekrājot gandrīz 20+13 statistiku, dāvājot jaunajai mājvietai katrā spēlē iespēju cīnīties pa uzvaru. Komandas mainīšana sezonas vidū bieži spēlētājiem izmaksā individuālos apbalvojumus vai sasniegumu, neļaujot Edvīnam ne spēlēt visu zvaigžņu spēlē, ne nopelnīt kādu žurnālista balsi MVP balsojumā. Wake Forest Hams zaudēja spēlēts par palikšanu virslīgā, kas nākamajā sezonā solīja Edvīnam pirmo reizi karjerā spēles kādas valsts II līgā.

   "Spēlēt mājā ir ne tikai patīkami, bet arī gods. Uz spēlēm nāk draugi, ģimene, cilvēki, kas tev ticēja vai teica, ka nekas neizdosies. Spēlēt Latvijā man vienmēr paticis un to darīšu tik ilgi kamēr man dos iespēju" piecdesmit sestā sezona Edvīnam nebija veiksmīgs. Sniegums basketbola laukumā piedzīvoja acīm redzamu kritumu, ļaunām mēlēm ļaujot izplatīt negantas baumas par basketbolista sānsoļiem ārpus laukuma. Dzeltenajā presē bieži nonāca ziņas, retāk fotogrāfijas, kurās Edvīns nakts otrā pusē iznāk no naktsklubiem skaistu dāmu pavadībā. Tas nepatika arī Wake Forest Hams  vadībai, jo kluba ambīcijas sniedzās pēc atgriešanās spēcīgāko sabiedrībā, taču realitātē spēja aizspēlēties tikai līdz konferences finālam. Līdzīgas neveiksmes tika piedzīvotas arī BuzzBeater madness un nacionālā kausa izcīņā, kur zaudējumi sekoja zaudējumiem, trenera uzacīm saviebjoties aizvien vairāk krunkās. Visiem par pārsteigumu kļuva fakts, ka par spīti disciplīnas pārkāpumiem, Zimackis tomēr tika uzaicināts uz nacionālās izlases treniņnometni. Sliktā puiša tēls tumšmatainajam spēlētājam piestāvēja, faniem spējot viņu arī iebalsot visu zvaigžņu spēlē. Taču arī veiksmīgie karjeras pavērsieni nemainīja spēka uzbrucēja uz labo pusi.  "Mēs nezinām, kas notiek. Treniņos spēlējam citu spēli, sliktākā tā versija tiek parādīta skatītājiem, kad pretim stājas tādi paši spēlētāji, tikai ar lielāku velmi uzvarēt" trenera pacietības mērs bija pilns un netika saudzēts neviens, ieskaitot Zimacki "liekas Edvīnam Itālija netika ļauts iziet no mājām, bet šeit mājas ir pēdējā vieta, kur viņš atgriežas". Tikai brīnums glāba Zimacki no izmešanas no komandas un īsā laikā tiekot iemestam spēlētāju tirgū.

   Nosolījies laboties un pievērsties darbam, par kuru Wake Forest Hams viņam maksā solīdu algu, Edvīns piecdesmit septīto sezonu iesāka vareni, ar vairākiem double-double pēc kārtas. Kādā privātās līgas spēlē viņa rokās iekrita 26 atlēkušās bumbas, ar vēl vienu ierakstu papildinot karjeras sasniegumu sarakstu. Kaut arī Edvīna motivācija atkal uzlidoja augstu debesīs, tikai retais bez viņam spēja turēt līmeni, kas nepieciešams, lai izcīnītu lielas uzvaras. Līdzīga problēma izpaudās arī vēlākās sezonās Sniegputeņu rindās, Zimackis viens pats nespēj nokārtot uzvaras, taču kombinācijā ar vēl kādu labu spēlētāju, viņš uzplaukst un kļūst par dominējošu spēku. Tikai divas uzvaras BuzzerBeater madness un ātra izkrišana nacionālā kausa izcīņā deva mazu impulsu veiksmīgākam līgas turpinājumam. Wake Forest Hams spēja aizspēlēties līdz pat konferences finālam, bet pats svarīgākais, tas tika darīts skaisti un ar milzīgu cīņas sparu, kā pietrūka iepriekšējā sezonā. Izslēgšanas spēļu laikā tika izziņots līgas vērtīgākais spēlētājs, daudziem par pārsteigumu šoreiz par tādu kļuva Edvīns Zimackis, spēlētājs, kurš jau iepriekš, karjeras laikā, flirtējis ar šo individuāli nozīmīgāko balvu, taču redzējis tikai kā to saņem komandas biedrs. "Paldies visiem, iespējams jākrīt pavisam zemu, lai atdzimtu un skaistā lidojumā visiem parādītu, kas esi patiesībā. Kaut arī savu vārdu uz šīs statuetes (MVP trofejas, r.p.) savu vārdu vēlētos redzēt jebkurš spēlētājs, šoreiz iemainītu to pret uzvaru līgā un komandas nogādāšanu vietā, kur tai būtu jāspēlē" Zimacka acīs sariesās asaras, atceroties visu, kam bija jāiziet cauri iepriekšējā sezonā.

   Zimacka intervijā paustās skumjas par komandas netikšanu virslīgā tika ņemta vērā. Augstāki spēki piecdesmit astotajā sezonā ļāva Wake Forest Hams  spēlēt valsts spēcīgākajā līgā. Kā tas bija gaidāms, zvēru krātiņā bez skrambām neiztikt, biežāk tika piedzīvoti zaudējumi kā uzvaras, katrā no tām Edvīnam vidēji gūstot 17 punktus un 12 atlēkušās bumbas. Vidēji double-double pamazām kļuva par viņa firmas zīmi, kas patika kā komandas biedriem, tā faniem. Par īpašu kļuva kāds tīnis, kurš īpaši uzmanīgi uzmanīja, lai Edvīns gūtu divciparu rādītāju katrā spēlē. Kādas spēles beigas, kad līdz beigu svilpei bija atlikušas pāris minūtes, puisis uzsāka veidot vilnīti kopā ar saucienu "divi punkti", tieši tik bija vajadzīgi, lai Edvīnam būtu 10, un līdz ar spēles beigām Zimackis raidīja bumbu grozā, kārtējo reizi atzīmējoties ar double-double. "Dzirdēju, ka fani pieprasīja viņu laukumā, man nebija izvēles" uz žurnālistu jautājumu, kāpēc riskēja ar iespēju Edvīnam gūt traumu, ja spēles jau sen bija izšķirta. Kopumā sezona kļuva pietiekami veiksmīga, Wake Forest Hams  saglabāja vietu elitē, komanda bija viena no 32 kausa izcīņā un tika pie 3 uzvarām BuzzerBeater madness turnīrā, kas varbūt neizklausās liela sasnieguma, taču salīdzinot ar pāris pēdējām sezonām, viss devās pareizajā virzienā.

   Ja paskatās tikai statistiku, piecdesmit devītā BuzzerBeater sezona Edvīnam izskatās neveiksmīga. Zinātāji atšķirs katras spēles protokolu un sapratīs, ka vidēji sezonā izcīnītās mazāk kā 10 bumbas ir pateicoties pāris ļoti neveiksmīgām spēlē, vairumā gadījumu vēljoprojām savācot lauvas tiesu no komandas kopējā skaita. Līdzīga aina vērojama arī gūtajos punktos, mainoties Wake Forest Hams  spēlētājiem un treneriem, samazinājās Zimacka loma, tiekot pie mazāk iespējām noslēgt uzbrukumu. Tas netraucēja komandai atkal ar zobiem un nagiem pārspēlēs nopelnīt iespēju arī nākamajā sezonā spēlēt virslīgā un BuzzerBeater madness turnīrā turpinājās trīs uzvarētu spēļu sērija, kas diemžēl neļāva ieņemt pietiekami augstu vietu, lai spēlētu izslēgšanas spēlēs. Vislabāk klājās nacionālajā kausa izcīņā, kur komanda aizspēlējās līdz finālam. Tur pretim stājās Ilguciеms Ваd Danсеrs, pret kuriem Edvīns parādīja vienu no savām labākajām spēlēm karjerā, bet diemžēl tas bija par maz, lai komanda svinētu uzvaru. Pēc spēles menedžeris īpaši uzteica Edvīnu "kādu dienu tu šaubies, vai viņš ir tas, ko komandai vajag, bet tad viņš nospēlē šādu spēli un tu esi pārliecināts, ka mēs nebūtu tikuši tik tālu, ja pie centra iemetiena apļa spēles sākumā nestāvētu viņš, Edvīns Zimackis".

    Dažreiz dari visu pareizi, kārtīgi, pēc labākās sirdsapziņas, bet galarezultāts neapmierina. Tieši tā varētu dēvēt BuzzerBeater sešdesmito sezonu Edvīna Zimacka karjerā. Individuāli tik augsta līmeņa spēlētājam, kāds bija kļuvis Edvīns, šī sezona kļuva par vienu lielu izgāšanos. Lai arī vēljoprojām sezonas beigās viņš varēja lepoties ar vidēji double-double katrā spēlē, kurā viņš piedalījās, bet rādītāji un efektivitāte, ar kādu viņš realizēja sev dotās iespējas samazinājās. Lai arī par ļoti retiem kļuva brīži, kad uz latviešu basketbolista varēja novērot smaidu, uzplaiksnījumi tomēr parādījās. Viens no tiem nacionālā kausa izcīņas spēlē pret bbbaaalll, Zimackis guva 24 punktus, atdeva 10 rezultatīvas piespēles un zem groza izcīnīja 31 atlēkušo bumbu, par deviņām vairāk ka visa pretinieku komanda. Nenoņemot neko no Edvīna ieguldījuma kopējā komandas spēlē, Wake Forest Hams šo sezonu pabeidza kā viena no 16 labākajām kausa izcīņas komandām, BuzzerBeater madness turnīrs tika atstāts ar pieciem veiksmīgiem vakariem. Pēc sezonas kluba menedžeris priekšplānā gan izlika iekļūšanu virslīgas izslēgšanas spēlēs "neticami, ko paveicām šogad, zinu, ka no visa sasniegtā, dažiem tas liekas maznozīmīgākais, bet gribu izcelt iekļūšanu līgas izslēgšanas spēlē. Ar spēli, par kuru grūti atrast iemeslus lepoties, tomēr spējām sasniegt lielas lietas, ar nepacietību gaidu jauno sezonu".

    Jau sezonai sākoties klīda baumas, ka Edvīna Zimacka dienas zem Wake Forest Hams groza ir skaitītas. Līdz pat šodienai nav atbildēts jautājums, kāpēc tieši Edvīns tika vainots sezonas sākuma neveiksmēs. Kaut arī no septiņām spēlēm tikai vienā izdevās laukumu atstāt ar paceltu galvu, beidzot bija redzams īstais groza apakšas karalis. Vairāk kā divdesmit punktu un atlēkušo bumbu gandrīz karjeras labāko rādītāju līmenī. Potenciālu saredzēja Brazīlijas basketbola komanda Três Rios Carijós, kura pārstāvēja savas valsts spēcīgāko līgu. Pāris nedēļas pēc pievienošanās vēsturiskajam klubam, Zimackis vietējā kausa izcīņas spēlē zem groza izcīnīja 30 atlēkušās bumbas, apstiprinot sava zemgroza karaļa reputāciju arī darbos. Pārceļoties uz silto Dienvidamerikas zemi, Edvīns spēja aizvadīt solīdu sezonas otro pusi, palīdzot komandai iekļūt izslēgšanas spēlēs, aizcīnīties līdz nacionālā kausa ceturtdaļfinālam un BuzzerBeater madness turnīrā uzvarēt piecās spēlēs. "Protams bija grūti, tagad tālu no mājām, citā zemē, citā kultūrā un pavisam citā basketbolā, nav vienkārši. Vēlētos dot komandai vairāk, bet nevaru, dodu tik, cik varu, cik mans ķermenis ļauj, ceru nākamajā sezonā būšu pieradis pie Brazīlijas un rādīšu to spēli, ko Latvijā". Pēc sezonas Zimackis nebija apmierināts ar sevi, ar lielām cerībām skatoties uz nākamo sezonu, kas viņa karjerā nostrādājis vairākas reizes.

    Sešdesmit otrajā sezonā Três Rios Carijós daudz iespējas nedeva, Brazīlijas augstākajā līgā ļaujot aizvadīt niek deviņas spēles. Lai arī tika novērots snieguma uzlabošanās, tas bija tālu no trenera un kluba menedžera gaidītā un Edvīns kārtējo reizi tika ielikts spēlētāju tirgū. Vēl pirms Brazīlijas pamešanas, kārtējā privātās līgas spēlē Edvīns spēja zem groza izcīnīt 30 bumbas, palīdzot savai komandai izcīnīt nozīmīgu uzvaru. Pēc spēles iezvanoties telefonam, salecās spēka uzbrucēja sirds, atskanēja basketbolista menedžera balss. Tā pavēstīja, ka pārlidojums uz jauno klubu nebūs tāls, būs jāturpina spēlēt Dienvidamerikā, vien Čīlē. Latvieti iegādājās viens no spēcīgais Aspadores. Klubs meklēja pastiprinājumu groza apakšā un vajadzīgo saredzēja latvietī. Diemžēl notika kaut kas līdzīgs, kas pēc pārcelšanās no Latvijas. Apstākļu maiņa iezīmēja snieguma kritumu, bumba grozā krita retāk kā atleca no stīpas, arī atlēkušās bumbas Zimacka rokās nokļuva retāk kā sezonas sākumā. Toties lielais mērķis, palīdzēt komandai tikt pie uzvarām, necerētā veidā tomēr pildījās. Tika sasniegta labāko 64 komandu kārta, tajā pašā līmenī nospēlēts BuzzerBeater madness, bet līgā izpildīts komandas galvenais mērķis, iekļūt izslēgšanas spēlēs un izvairīties no pārspēlēm par palikšanu augstākajā sabiedrībā. Nonākot sezonas finiša taisnē, tika piedzīvots dejavu, tieši tādas pašas cerības un apņemšanās, kādas izteica pēc iepriekšējās sezonas Brazīlijā, Edvīns izteica arī sešdesmit otrās sezonas izskaņā.

   Sešdesmit trešā BuzzerBeater sezona kopumā Zimackim jāvērtā pozitīvi. Viņš atguva savu spēli, esot efektīvs abos laukuma galos, kas spēlētājam ar piecpadsmit sezonu stāžu nevajadzētu sagādāt problēmas.  Guvis 17 punktus un 14 atlēkušās bumbas vidēji spēlē, Aspadores kluba līdzjūtēji pārliecinoši latvieti iebalsoja Čīles virslīgas visu zvaigžņu spēlē. Komandas galvenais treneris norādīja uz Zimacka pienesumu katrā spēlē. Bez viņa visticamāk nebūtu iespējams konferences fināls, būt starp 16 labākajām komandām nacionālajā kausa izcīņā un BuzzerBeater madness sezonu godpilni nobeigt ar piecām uzvarām. Pēc sezonas žurnālistu vērtējumā, Zimackis ieguva tešo lielāko balsu skaitu vērtīgākā spēlētāja balsojumā, interesanti, ka MVP trofeju ieguva cits latvietis un Aspadores komandas biedrs Alfreds Tone. Arī viņš pameta Čīles komandu uzreiz pēc sezonas, vien viņa pieredza Dienvidamerikā stiepās tikai vienu sezonu. Lai arī sezona tika vērtēta ar pozitīvu atzīmi, Zimacka lielā pieredze kļūst par balastu, uz vecumu spēlētāja prasmēm sarūkot, klubs riskē zaudēt ievērojamus līdzekļus, kādus varētu iegūt spēlētāju pārdodot īstajā brīdī. Laiku Dienvidamerikā Zimackis vērtē kā noderīgu pieredzi, taču, ja viss būtu jādara vēlreiz, viņš labprāt izvairītos no tik tālas vietas. Tik vientuļa sajūta kā pēdējās divas sezonas, Edvīns nekad nebja sajuties. Dažādu problēmu dēļ pie viņa nevarēja ierasties ģimene, tāpat saziņai traucēja daudzo laika zonu starpības. 

    Jau sezonas sākumā kļuva skaidrs, ka Edvīns Zimackis, Latvijas nacionālās valstvienības spēka uzbrucējs atgriezīsies Latvijā. Viņu iegādājās virslīgas jaunpienācēji Sniegputeņi, kuri meklēja spēcīgu garā gala spēlētāju ar līdera īpašībām. Tik priecīgu spēlētāju par pievienošanos mūsu komandai, vēl nebija redzēts. Basketbolists gandrīz lēkāja no prieka, ka varēs atgriezties savu meistarību rādīt kā ģimenei, tā draugiem un līdzjūtējiem. Individuāli viņš aizvadīja ļoti spēcīgu sezonu, katrā spēlē saimniekojot zem groza it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Gandrīz katrā statistikas rādītājā viņš sasniedza savus karjeras labākos nogriežņus, it kā būtu desmit gadus jaunāks un kājas vairs nejustu vecuma atnesto smagumu. Diemžēl viņa lieliskā spēle neglāba no daudzajām neveiksmēm, ko piedzīvoja ikkatrs, kas saistīts ar Sniegputeņiem. Vispirms kausa izcīņā menedžera nevajadzīgā piesardzība noveda pie nevarīgas izstāšanās pret vienu no finālistiem. Tika piedzīvoti muļķīgi zaudējumi BuzzerBeater madness, bieži uz stratēģijas rēķina, kas satrieca spēlētājus un viņu uzticību menedžerim. Vissāpīgāk tomēr neveicās līgas spēlēs, kur sākumā Sniegputeņi turējās izslēgšanas spēļu zonā, taču gara neveiksmju sērija atsvieda komandu tālu atpakaļ, līdz beigu beigās mēs atradāmies tabulas pašā apakšā. Šī kļuva par pirmo reizi Zimacka karjerā, kad viņam atrodoties koamndā, tā sezonu noslēdz tabulas pēdējā vietā un izkrīt no līgas. Līdz šim viņš paspējis aizbēgt no komandām, kas grasās noslīdēt līgu zemāk. Par laimi Valmierieši bija pietiekami aktīvi, lai iebalsotu mūsu šīs sezonas labāko spēlētāju viņa septītajā visu zvaigžņu spēlē ar gandrīz rekord augstu balsu skaitu. Noskanot srzonas divdesmit otrās spēles biegu sirēnai, pats menedžetis paziņoja Edvīnam, ka viņš ticis pārdots Albānijas klubam Minas Morgul, kurš pašlaik cīnās par savas valsts čempiona titulu. Cerēsim, ka Zimackim izdosies pirmo reizi savas karjeras laikā virs galvas pacelt čempiona trofeju.

    Nieka vienpadsmit dienas Edvīns pavadīja Albānijā, kur pielika savu roku Monas Morgul kārtējā čempiontitula izcīnīšanai. Šis sasniegums gan viņa karjerā paliks nevienam nepamanīts, jo nenospēlējis nevienu sezonas spēli komandas sastāvā, Edvīna vārds netiks uzdrukāts uz saņemtā čempiona kausa. Tikpat neveiksmīga izvērtās arī atgriešanās Valmierā, kur viņam tika dotas noeka 15 spēles, no kurām 7 līgas spēles un 4 privātās līgas spēles. Pretēji komandas sniegumam, Edvīna individuālā statistika veidojās spoža, ierasti rezultatīvajai spēlei un daudzajām atlēkušajām bumbā, viņš pievienoja iespaidīgu skaitu rezultatīvu piespēļu, kas ievērojami pārspēj iepriekšējā nogriežņa iespēto. Edvīns bieži flirtēja ar triple-double, diemžēl to ne reizi nesasniedzot, ja vien kluba vadība būtu pagaidījusi mirkli ilgāk, iespējams Edvīns to būtu sasniedzis, taču ne šoreiz, iespējams, nekad zili baltajos kreklos. Cīņasspars Edvīnā neatpalika no gados jaunākajiem komandas biedriem, bieži pamācot un dodot vērtīgus padomus Sniegputeņu jaunatnei, taču iespējams, tieši viņu dēļ Edvīnam bija jādodas uz Honkongas 史丹福橋馬刺. Apstākļu sakritības rezultātā latvietis no vienas komandas bez uzvarām līgas spēlēm nu nonācis citā bēdu ielejā, vien daudz tālāk uz austrumiem un prom no dzimtās Latvijas. Laiks rādīs vai Zimackis Valmierā atgriezīsies arī trešo reizi, klusai cerībai rībinot bungas tālās nākotnes skaņās.

Trofejas