Savā pirmajā sezonā Atmayan līgas spēlē pret Fénix Suns veiksmīgi spēja izdaļāt deviņpadsmit rezultatīvas piespēles, kas vēljoprojām ir viņa karjeras labākais rādītājs, joprojām labākie karjeras sasniegumi no pirmās sezonas saglabājies arī atlēkušajās un pārķertajās bumbās. Interesanti, ka viņš to spēja paveikt vienā no trim līgas spēlēm, kurā Yervan galvenais treneris ļāva piedalīties. Nevienam nav vēl zināmi patiesie iemesli Atamyan aiziešanai no Yervan komandas, tikai BuzzerBeater virtuves ķēķos uzlasītā informācija, kas vēsta par armēnieša vēlēšanos vairāk spēlēt, lai parādītu treniņos apgūtās prasmes.

   Pavisam cita aina pavērās Valmierā, kur ar Atamyan rēķinājās kā nākotnes spēlētāju un ieroču nesēju Gundaram Rodem. 60. sezona kļuva par pirmām no daudzām, kurā viņam jāsamierinās ar Rodes atstātajām minūšu drumstalām. Lai arī bieži tas sagādāja rūgtus brīžus un saviebtu seju, treneris prot to visu kompensēt ar lielām minūtēm un nozīmīgu lomu uzvaru gūšanā kausa izcīņās un draudzības spēlēs. Viens no aizkustinošākajiem mirkļiem tika piedzīvots 15. maijā, piedzīvojot debiju nacionālajā U21 izlasē. Par nožēlu gan Atamyan, gan Sniegputeņu treneriem, šī kļuva par pirmo un vienīgo spēli Armēnijas izlases kreklā, taču tā tika piedzīvota.

    Nekas daudz nemainījās 61. sezonā, vēljoprojām lielākoties nācās sēdēt aiz Gundara muguras, nomainot leģendāro Sniegputeņu uzbrūkošo aizsargu viņa vājuma brīžos. Izcelt var 3. jūnija spēli pret AMK81, bloķējot pretinieka metienus deviņas reizes. Neticamais sasniegums vēljoprojām atrodams kā kluba vienas spēles rekords.

   Čempiontitula sezona Atamyan statistiski izaugsmē kļuva par solīti atpakaļ. Lielāka mērķa vārdā lielāku spēles laiku uzņēmās Gundars Rode, Atamyan atliekot vien vairāk strādāt treniņos. Viņam izdevās ievērojams kāpiens kāpināt prasmi aizsardzībai perimetrā. Tā viņš kļuvis par pārliecinošāku aizstājēju Rodem, trenerim esot pārliecinātākam, ka vismaz aizsardzībā Atamyan nekļūs par lielu caurumu, kuru pretinieks varētu izmantot. Mouradam nav jākaunas par parādīto sniegumu sev atvēlētajā laikā, kā pilntiesīgi sevi saukt par vienu no varoņiem, kurš atnesis Valmierai čempiona titulu.

   Komandai pievienojoties diviem jaunajiem spēlētājiem, Atamyan iespējas uz pilntiesīgām treniņminūtēm samazinājās. Par laimi sezonas sākumā Sniegputeņu pārliecinošais sniegums ļāva minūtes sadalīt pietiekami veiksmīgi, lai treniņu saņemtu visi vēlamie spēlētāji. Viņš vienmēr tika pie pēdējās iespējas treniņminūtēm, kad visiem citiem jau tās bija pietiekamā daudzumā. Tas nebija ne taisnīgi, ne tālredzīgi attiecībā pret komandu, īpaši uzzinot par Polada atgriešanos Azerbaidžānā. Savu patieso sniegumu Atamyanam nācās rādīt pārbaudes un kausa spēlēs, jo vēl arvien Rodes mugura ir pārāk plata, lai tai aizsteigtos garām. Mouradam nācās samierināties ar nedaudz vairāk kā desmit minūtēm spēles laika, kurā par bumbu plēsās visi, kuri lielāko spēles laiku pavada vērojot komandas biedrus spēlējam basketbolu. Seši punkti, viena atlēkusī bumba un tikpat rezultatīvas piespēles ik spēli, visas sezonas garumā, noteikti nav sniegums kādu vēlas demonstrēt un ir gatavs rādīt Atamyans, atliek vien cerēt uz nākamo sezonu.

    Par savu mērķi, ārpus basketbola laukuma, Mourads izvirzījis paviesoties visās pasaules valstīs. Pagaidām viņa kājas spērušas solu uz piecu valstu zemēm, kam par godu viņa kreklu rotā nummurs pieci. Menedžeris atceras, ka spēlētājs ilgi domāja, kuru nummuru no plašā piedāvājuma klāsta paņemt kā savu, kamēr nejauša saruna nosvēra par labu pieciniekam.

    2023. gada 15. maijā Mourads uz parketa izgāja vienpadsmit minūtes, šīs minūtes bija īpašas, jo tika uzvilkts nacionālās izlases U21 spēlētāja krekls. Lai arī turpmākajā sezonas laikā viņa vārdu varēja atrast starp kandidātiem uz visām Armēnijas spēlēs, diemžēl pēc tās izlases treneris lēma vairāk uzticēties citiem jauniešiem. Tas nemainīja gandarījumu par sasniegto sapni, jo ne katram lemts spēlēt kādā no nacionālajām izlasēm.

Trofejas