Savā karjerā Yakut absolūti lielāko daļu pavadījis savā dzimtenē. Garajā karjerā deviņas sezonas spēlētas turku basketbola līdzjūtēju acu priekšā. Pirms došanās uz Valmieru viņš sezonu atgriezās mājās un nu jau varētu teikt regulāri iekļūst Zvaigžņu spēlē gan arī ik pa laikam atzīmējas ar iespaidīgiem statistikas rādītājiem cīņā par atlēkušajām bumbām.

    Latvijas komandā Yakut uzņēmies tēva lomu, jo ir vecākais basketbolists ar visvairāk aizvadītājām spēlēm. Paguruma brīžos viņš sapurina komandu, velta skarbāku vārdu. Viņš ir visbiežākais nama tēvs komandas vakariņās saliedēšanās pasākumos. Dzīvojot pašā Valmieras pievārtē, Valmiermuižā, viņam tikusi viena no smalkākajām mājām un lielākajiem pagalmiem, kur Sniegputeņi varēja ērti saspiesties pat sešpadsmit vīru sastāvā.

  Spēles sākums jaunajam klubam padevās lielisks tikai pateicoties tik lieliskam cilvēkam un spēlētājam, kāds vēljoprojām ir Durulca. Pirmajā oficiālajā Sniegputeņu līgas spēlē, Yakut Durulca paveica neticamo. Uzreiz laboja savu personisko karjeras rezultativitātes rekordu (38 punkti) un uzstādīja latiņu arī visiem pārējiem, kas spēlēs balti, melni zilajās formās. Sezonas turpinājumā Durulca iespēja gūt vairāk kā divdesmit punktu vidēji spēlē, kas bija pietiekami, lai Sniegputeņi gūtu 15 uzvaras un regulārajā sezonā ierindotos trešajā vietā savā konferencē un sasniegtu izslēgšanas spēles. Diemžēl tās beidzās jau pirmajā kārtā BC Jelgava Hills. Pašam Durulcam sezonas noslēgumā tika deviņpadsmit punkti vērtīgākā spēlētāja balsojumā. Papildus sezonas vidū bija iespēja uzspēlēt līgas zvaigžņu spēlē.

  Nākamā sezona vairs nebija tik veiksmīga ne Durulcam, ne komandai. Turkam nepadevās iekarot pretinieka grozu ar tādu regularitāti kā pašam būtu vēlējies, kas atspoguļojās arī rezultātos, mazāk uzvaru līgā, kausā neizdevās noturēt iepriekšējā sezonā nosprausto latiņu. Pie individuālajiem sasniegumiem jāmin 26. atlēkušās bumbas draudzības spēlē pret grieķu ionia un kārtējās zvaigžņu spēles krekliņa uzvilkšanu sezonas vidū.

   Iespējams, vainojams vecums, ka Durulcas sniegumā vērojams vēl lielāks kritums, īpaši uzbrukumā, kur no viņa tomēr sagaidīja kvalitatīvu gandrīz monstruālu sniegumu. Par laimi Yakut sniegumu spēja novērtēt skatītāji, atkal iebalsojot līgas zvaigžņu spēlē, par ko spēlētājs bija ļoti pārsteigts un pateicīgs. Tie vienlaikus arī bija gandrīz vienīgie svētki Sniegputeņiem 59. sezonā.

  Diemžēl nākošā sezona līdzinājās sāpīgām zobu sāpēm vienas sezonas garumā. Lai arī sportiski Sniegputeņiem šo nevarētu nosaukt par neveiksmīgu, minimālajiem uzdevumiem izpildoties, Durulcas pienesums bija kļuvis pavisam blāvs. Kluba vadība uz šo pievēra acis, jo spilgti spīdēja citi spēlētāji, iznesot izcīnīto uzvaru smagumu uz saviem pleciem. Lai arī uzbrukumā Durulcu pievīla metienu precizitāte, viņš uzņēmās galvenā jeb pēdējā aizsarga funkciju. Pretiniekiem reti nāca viegli punkti, gandrīz trim metieniem spēlē atsitoties kā pret sienu Durulcas blokā. Cīņā pret southpaw army Durulca spēja savā īpašumā iegūt divdesmit sešas bumbas, kas palika spilgtākais statistikas rādītājs visas sezonas laikā.

   Skaitļos ievērojami labāka sezona kā iepriekšējā, taču vēlarvien ievērojami sliktāka kā zieda laikos vai pievienojoties Sniegputeņiem. Pateicoties līdzjūtēju balsojumam, Durulca ieguva tiesības iziet laukumā līgas visu zvaigžņu spēlē jau ceturto reizi kopš pārstāv Sniegputeņu komandu. Turks Valmieras komandas līdzjūtējiem simpatizē aizvien vairāk un vairāk, pat tik neizteiksmīgā sezonā kā šajā tiekot starp divpadsmit spēlētājiem no konferences, kuriem ir iespēja augstu paceltu galvu lielīties par milzīgu fanu atbalstu.

   Jau no pašas Durulca bija viens no Sniegputeņiem, kuri uzdrošinājās apgalvot, ka tieši šī būs tā īstā sezona. Nav labi dot cerību faniem, ja neesi paŗliecināts par iznākumu, taču šoreiz no viņa nāca tik liels pērliecības vilnis, ka tas spētu noslaucīt zemi no pasaules virsmas. Pirmo reizi uzsācis spēles no rezervistu soliņa, Yakut spēja ielauzties starp līgas labākajiem atlēkušo bumbu vācējiem, šajā rādītāja komandas kontekstā atpaliekot tikai no Souto. Vienlaikus Durulca mūs visus pārteidza pat trīsdesmit piecu gadu vecumā, kad spēle pret Miami hornets viņš iespēja uzstādīt karjeras rekordu rezultatīvajās piespēlēs. Lai arī skaitlis 7 neizklausās pārlieku liels, tas tomēr centra spēlētājam bija nozīmīgs notikums, pēc kura tika nobirdinātas asaru lāses. 26. novembrī, 2023. gadā Durulce otreiz karjeras laikā kļuva par čempionu kādā no līgām. Līdzās kausam, ko 49. sezonā kopā ar SAMSUNTURHAL izcīnīja Turcijā, nu novietots arī Latvijas III.3 līgas čempiona tituls.

   Līdzīgi kā čempiontitula sezonā, arī 63. BuzzerBeater sezonā Durulca iejūtas rezervista lomā, spēli bieži iesākot vienlaicīgi ar Laimdotu Caunu. Šīs lomas pieņemšana divdesmit trešajam numuram ļāvis palikt noderīgs Sniegputeņu rindās un turpināt būt par pieredzējušāko spēlētāju komandā. Viņš cienīgi aizvadīja visas divdesmit divas regulārās sezonas spēles, piecas kausa kārtas un septiņas BuzzerBeater madness spēles. Turku spēlētāja devums kļūst aizvien bālāks, atskatoties uz pavadīto laiku Sniegputeņu rindās, šī sezona kļuva par mazrezultatīvāko, kas diemžēl iezīmēja ēras beigas. Ne Durulca, ne Sniegputeņi nevēlējās savienību turpināt ilgāk kā būtu nepieciešams, ja devums viens otram ir niecīgāks kā tas, ko sadarbības turpināšana paņem. Tika izlemts, ka šī Durulcam ir pēdējā pilnā sezona, nākamajā aizvadot vien spēli, ar noteikumu, ja Sniegputeņi kvalificējas Latvijas virslīgai. Sezona turpinājās uz lieliskas nots, sakaujot pretiniekus daudz biežāk kā pametot laukumu ar nokārtu galvu. Sezonai beidzot, Sniegputeņi ierindojās augstajā otrajā vietā visā līgā, vairākumā izslēgšanas spēļu nodrošinot mājas spēļu priekšreocības. No tām Durulca uz laukuma pavadīja tikai ceturtdaļfināla spēli, septiņās minūtēs iemetot savu vienīgo metienu, izcīnot trīs atlēkušās bumbas un bloķējot divus pretinieku metienus. Turpmākās  izslēgšanas spēles Durulca vēroja no malas, atbalstot un uzmundrinot savus komandas biedrus. Komanda svinēja panākumus pēc panākuma, virs galvas paceļot zelta kausu ar zilo lentīti, iezīmējot fenomenālu sezonu ar otro čempiona titulu divās sezonās. Komandas fotogrāfijā, Durulca atradās pašā centrā, ar kausu klēpī, ko viņam ielika ilggadējais Sniegputeņu līderis Gundars Rode. Karjeras laikā sasniegts jau trešais čempiona tituls, pēdējos divus ar komandu, ko pats izaudzinājis no bērnu šūpuļa.

   Sešdesmit ceturtā sezonā, kad Sniegputeņi spēlēja pie spēcīgākajiem Latvijas dūžiem, Durulca laukumā devās regulārās sezonas atklāšanas spēlē. Viņam tika dotas astoņas minūtes spēles laika, ko turks tovakar izmantoja labāk kā jebkurš cits, trīs metienu laikā trīs precīzi raidījumi grozā, vienam no tiem esot tālmetienam, 4 atlēkušās bumbas, pārķerta piespēle un bloķēts metiens. Ar milzu ovācijām  BC Moonshine drinkers LIP arēnā Yakutu pavadīja atbraukušie Sniegputeņu fani. Aplausi izraisīja Durulcam prieka asaras, ēras beigas "es aizbraukšu, bet šeit paliek tikpat centīgi un braši puiši, kuri darīs jūs lepnus" teica Durulca. Vēlāk tk apaziņots arī par viņa karjeras beigām, tai kļūstot arī par viņa pēdējo spēli profesionālā basketbolista karjerā.

Trofejas