un laukuma pārredzēšanu, kad nepieciešams apgādāt komandas biedrus ar piespēlēm, Pēteris piesaistīja skautu un reģionālā basketbola programmas treneru uzmanību.

   Tobrīd tikai četrpadsmit gadus vecajam Pēterim Spociņam galvasilsētas basketbola akadēmija piedāvāja stipendiju, piesolot ne tikai izcilus treniņapstākļus basketbola prasmju attīstībai, bet arī kvalitatīvu izglītību, kas palīdzēs profesionāļa karjeas beigās vai, ja groza bumbas spēle nedos cerēto gandarījumu un ienākumus. Atbalstu, par labu šim lēmumam, sniedza treneris un vecāki, kuri palīdzēja pārvarēt bailes un lielāko daū sarežģījumu, kas gadījās jaunā censoņa ceļā uz sapņa piepildījumu. Tos pārvarēt palīdzēt metās arī akadēmija, saredzot puisī vērtīgākā spēlētāja potenciālu. Kā pateicību akadēmijai, Pēteris spīdēja laukumā spožāk kā citi, izpelnoties dinamiska mazā uzbrucēja reputāciju kombinācijā ar asu spēles IQ. Viņam piemita vajadzīgās līdera prasmes, vadot savu komandu uz vairākiem reģionālo turnīru fināliem. Par Pētera ahilejas papēdi kļuva izturība, kas vairāku skautu vērtējumā ieņēma katastrofālu novērtējumu.

   Pēteris izlēma pieteikties Latvijas II.2 draftā, vairoties no milzīgās konkurences, kāda izveidojusies augstākajā Latvijas BuzzerBeater sabiedrībā. Visticamāk Pēteris nepazustu arī virslīgas draftā, kur šāda potenciāla spēlētāji tika meklēti ar uguni. Meža kaķi Spociņu izvēlējās ar savu sestās kārtas izvēles numuru, pēc tam izmantojot iespēju piepelnīties un izlikt jauno Ambelieti tirgū. Smagā cīņā pret Ķīnas komandām, Sniegputeņi nosargāja latviešu talantu, lai viņš netiktu audzināts svešā zemē.

   Pirmajā sezonā profesionālajā basketbolā Pēteris kļuva par Sniegputeņu pamatsastāva spēlētāju, vispirms vieglā uzbrucēja, vēlāk kā uzbrūkošais aizsargs. Smagums un Spociņa pleciem tika uzlikts milzīgs, nospiežot jauno spēlētāju teju katru spēli. Pretinieki lielākoties izvēlējās spēlēt caur Spociņu dēļ viņa vājajām prasmēm aizsardzībā. Daudzi apgalvo, ka tieši Pēterim jāuzņemas lielākā daļa vainas, ka sezona komandai izvērtusies par katastrofu. Toties treniņos Pēteris atdarīja dubultā, viņa progress uzbrukumā nav noliedzams un neredzēt spēj tikai tie, kas neskatās Sniegputeņu spēles. Sezonas beigās viņš kļuvis par vienu no spēlētājiem, kuri aizvadīja 21 spēli regulārajā sezonā, vidēji laukumā pavadot 34 minūtes. Kā lielākais ierobežojošais faktors ticis minēts biežā piezīmju problēma, kas izskaidrojams ar vājo spēli aizsardzībā, pie kuras spēlētājs un komanda solīja piestrādāt tuvākajās sezonās. Godu nedara Pētera metienu precizitāte, kura iestigusi ap 30% gan tālmetienos, gan metienos kopumā, viduvēji klājies arī no soda metiena līnijas, kur grozā raidījis katru otro metienu. Par vienu no spēlētāja mērķiem vēljoprojām uzskatāms tikšana Latvijas U21 nacionālajā izlasē "Vēlos spēlēt visaugstākajā līmenī jebkurā kreklā, kas man mugurā, arī nacionālajās izlasēs, vispirms U21, pēc tam, kas zina, varbūt manas prasmes noderēs arī lielajais izlasei, bet līdz tam man jāaug gan kā spēlētājam, gan personībai". Nākošā sezonā ļoti droši, ka Pēteris spēlēs Sniegputeņos, vien atklāts jautājums kādā pozīcijā un statusā.

Trofejas