Piecu sezonu laikā Sniegputeņu rindās spēlējuši daudz un dažādi spēlētāji, protams sezonām ritot uz priekšu daži nākuši klāt, citi devušies prom. Kopumā komandas vadība nav aizrāvusies ar pārlieki lielu spēlētāju nomainū no sezonas uz sezonu. Kā vienu no galvenajām vērtībām minot spēlētājus kā komandas simbolus.

    Vislielākā rotācija ierasti notiek sezonas sākumā, kad kopā ar treneri izstrādā stratēģiju nākamajai un uzmetumus sezonām vēl pēc tam. Īpaši kritiski tiek vērtēti tikko draftētie spēlētāji, lai no pelavām izķertu īstos dārgumus.

    Šajā jomā pagaidām patiesi vērtīgu kadru pagaidām nav izdevies iegūt, taču ir pāris spēlētāji ar kuriem komanda saista nākotnes cerības kā vērtīgiem lomu spēlētājiem.

Kopumā Sniegputeņu komandas zili balto kreklu uzvilkuši divdesmit seši spēlētāji.

Uzsākot vadīt jaunu komandu, līga katrai komandai izsniedz piecpadsmit spēlētājus. Komandas menedžera smalkā oža ātri atklāja tos, kuriem nav pamata tērēt savu laiku Sniegputeņu komandā un tos atlaida.

57. sezonā komandu pametuši spēlētāji

    Sniegputeņi BuzzerBeater pasaulē ienāca 56. sezonas beigās, pāris dienas pirms drafta dienas. Jau tad bija skaidrs, cik nozīmīgu lomu spēlēs veiksmes faktors cīņā par jaunajiem talantiem.

  Pirmās kārtas 11. nummurs pienācās Sniegputeņiem un loze krita par labu Robertam Kaldrem. Spēka uzbrucēja vājie fiziskie rādītāji bija par iemeslu, kādēļ viņš pat netika piemērīt komandas kreklu. Līdzīga situācija bija arī ar Teobaltu Volmani, kura basketbolista karjera noslēdzās pat nesākusies.

    Draftēto spēlētāju atlaišana nebija šajā sezonā vienīgā tīrīšana. Nepatīkamas sarunas tika aizvadītas arī ar citiem spēlētājiem, kurus līga iedalīja Sniegputeņiem kā jaunajai komandai, taču viņu vārdu saraksts ir noklīdis biezajās komandas grāmatvedības mapēs.     

58. sezonas komandu pametuši spēlētāji

   Kaut kādā ziņā ir pat žēl to spēlētāju, kuri tiek draftēti kā perspektīvi jauni talanti, bet galu galā komanda ar viņiem nolemj nesaistīt nākotni. Arī 58. sezonā tādu bija divi.

   Klāvs Daniševskis tika uzaicināts uz komandas biroju, lai noslēgtu ilgterminā līgumu, taču beigu beigās nesaskanēja spēlētāja velmes ar komandas plāniem. Pēc abpusējas vienošanās Sniegputeņu ceļi šķīras ar amatiera potenciāla spēlētāju.

   Helmuts Freidenbers-Ansbergs pats izteica velmi nespēlēt tik jaunā komandā kāda ir Sniegputeņi. Nevienu nevar piespiest spēlēt un to darīt ar varu būtu muļķīgi gan no sportiskā, gan laika izšķērdības viedokļa.

    29.10.2022 pienāca laiks šķirties ar vienu no komandas balstiem. Emīla Ferda laiks Sniegputeņos bija pagājis un viņam nācās pieņemt citu izaicinājumu svešās zemēs. Lēmums nenācās viegls, taču komandas vadība neredzēja šī spēlētāja vietu nākotnes zīmējumā.

Emīla Ferda tvīts, dienā, kad uzzināja par savu pārdošanu Utopijas līgas komandai (spied uz attēla, lai uzzinātu vairāk par Emīlu Ferdu)

Raimonds Diebelis jutās aizskarts uzzinot par savu pārdošanu (uzspied uz attēla, lai uzzinātu vairāk)

59. sezonas komandu pametuši spēlētāji

    59. sezona Sniegputeņu vēsturē iegājusi kā lielā pārmaiņu sezona, jo pēc zaudējuma izslēgšanas spēlēs tika veikta liela reorganizācija spēlētāju rindās. Tik liela spēlētāju atlaišana nebija veikta kopš kluba dibināšanas, attaisnojoties, ka galvenā līdzekļu plūsma jānovirza arēnas celtniecībai.

  Kā lielāko zuadējumu šīs sezonas laikā, vienprātīgi visi eksperti atzinuši Raimonda Diebeļa pārdošanu. Iegūtie 420 900 $ neataino patieso Sniegputeņu zaudējumi, šī spēlētāja nokļūšanā Polijas kluba rindās. Punktu gūšanas mašīna darbojās roku rokā ar Gundaru Rodi, vedot uz priekšu komandu pēc jaunām uzvarām. Komandas vadība kā iemeslu izklāstīja, ka ienākot jauniem perimetra spēlētājiem, kādam komanda jāpamet, diemžēl loze krita par sliktu Raimondam.

    59. sezonas sākumā tika irgādāti divi garā gala spēlētāji ar mēŗki atvieglot Yakut Durulcas darbu. Vienam no viņiem Stefan Lungu nācās komandu pamest vēl pirms sezonas beigām. Komandas vadība publiski ir atzinusi savu kļūdu šī spēlētāja pārdošanā vēl pirms izslēgšanas spēļu sākuma, jo tieši viņa garās rokas būtu palīdzējušas cīņā par atlēkušajām bumbām, kas tik ļoti pietrūka nākamās kārtas sasniegšanai.

   

      Aizvadījis trīs sezonas kā Sniegputeņu centrs, Gundaram Augustānam, pēc vadības lēmuma, nācās pamest Valmieras basketbola klubu. Aiz sevis viņš atstāja vairākus spilgtus ierakstus statistikas ailēs, kur vēljoprojām atrodams kā viens no labākajiem atlēkušo bumbu vācējiem. Augustāns bijis viens no retajiem, kurš aizejot noorganizēja kopīgas komandas vakariņas vietējā restorānā.

    Pēteris Ausmanis komandu atstāja jau nākamajā dienā, jo arī viņa alga kļuva par lieku nastu, kas kavēja arēnas celtniecību. Viņa pieredzējušais un lēnīgais spēles stils ilgi paliks Sniegputeņu fanu atmiņā. Lai arī savu spēli vairāk slēpa uz rezervistu soliņa kā laukumā, komanda pasakās par viņa ieguldīto darbu Sniegputeņu attīstībā.

     Gregora Dirveika potenciāls bija tālu no vēlamā, taču ar savu pašaizliedzību viņš spēja noturēties komandā trīs sezonas. To laikā viņš ienesa jauneklīgu nenopietnību un vajadzīgu vieglprātību brīžos, kad bumba ne par ko nevēlas doties cauri stīpai. Sniegputeņi pateicas Gregoram par ieguldīto darbu jaunās komandas attīstībā.

    Osvalda Reiziņa ceļš prom no komandas veda ar lielu atvieglojumu. Viņa uzvedība starp spēlēm, pat starplaikos bija nepieņemama, kas rezultējās ar vien divām nospēlētām spēlēm viņa pēdējā sezonā zili baltajā kreklā. Divdesmit četrus gadus jaunajam basketbolistam, kura potenciāls jau tā aizstiepās vien līdz "profesionālim", tomēr uzdrīkstējās vairākas reizes neierasties uz spēlēm un izlaist treniņus, kā attaisnojumu minot iepriekšējā vakara pavadīšanu vietējā naktsklubā.

    Voldemārs Žvingulis bija stabils rezervists, kurš lielāko spēļu skaitu savāca spēlējot draudzības spēles vai izejot laukumā brīžos, kad spēles iznākums jau izšķirts. Gan viņš, gan komanda zināja, ka abu ceļi škirsies tiklīdz uz galda nonāks jautājums par ekonomēšanu spēlētāju algās. Tobrīd trīsdesmit četrus gadus jaunais basketbolists pievērsās citai darbības sfērai un nu strādā kā apdrošināšanas aģents.

       Pirmais pirkums Apolinārio Sartori, puisis no Brazīlijas tika uzskatīts par talantīgu jaunieti, kuram attīstoties varētu tikt uzticēts komandas līdera gods, taču puiša attīstības temps bija pārāk lēns un viņam nācās atstāt komandu. Sniegputeņu komandas vadība apsvēra iespēju viņu atgriezt komandā, taču spēlētājam nonākot tirgū, cena bija pārāk augsta un nu Apolinārio jau aizgājis no sporta.

Apolinārio Sartori pilnāka biogrāfija, spiežot uz bildes

    Roberts Plencis un Sandis Treibahs kļuva par nākamo ierakstu Sniegputeņu nodraftēto spēlētāju sarakstā, kuriem uzreiz pēc drafta tiek iedota vilka pase. Pilnīgas komandas minimizācijas procesā netika atrasta vieta diviem perspektīviem jauniešiem, dodot iespēju kļūt par jebko tikai ne basketbolistiem.

60. sezonas komandu pametuši spēlētāji

    Ainārs Smilšukalns tika iegādāts 60. sezonas sākumā un pārdots tās pašas sezonas beigās, kļūstot par vienu no trim spēlētājiem, kuri pametuši Sniegputeņus 60. sezonā. Fanu iemīļotais spēlētājs tika iebalsots Zvaigžņu spēlē un par sevi atstāja tikai to labāko iespaidu. Diemžēl komandas vadība neredzēja sastāvā vietu trīsdesmit piecus gadus jaunam spēlētājam, kura prasmes laukumā kļuva sliktākas ar katru nākamo nedēļu.

Ainārs Sniegputeņos aizvadīja lieliskas spēles, vairāk par viņu, spiežot uz bildes !

   Skaidris Skagainis strauji tuvojās šai robežšķirtnei, kad jāsāk domāt par kedu kāršanu uz nagliņas. Vēl pāris sezonas paspēlējis ārzemju klubos viņš sekoja šai loģiskajai darbībai un profesionālajam basketbolam teica atvadu vārdus. Viens teikums atvadu runā tika veltīts arī Sniegputeņiem, tā apliecinot pateicību par vienu šajā brīnišķīgajā komandā pavadīto sezonu.

     Līdz pat Durulcas augstumiem kā fanu iemīļotākais viesspēlētājs spējis aizsniegties tikai soms Juka Honkonens. Divas sezonas priecējis ar patiesi skaistām un efektīvām basketbola prasmēm, viņam nācās pamest skaisto Vidzemes galvaspilsētu. Nu pārcēlies uz nedaudz siltākām zemēm Itālijā.

    Bez jau iemīļotiem komandas līderiem, šajā sezonā komandu pameta arī visi trīs draftētie spēlētāji Bonifācijs Lavrenovs, Didzis Bedre, Eriks Caklis.

Honkonena sveiciens no Itālijas (spied uz bildes, lai uzzinātu vairāk par Jukka Honkonen)

Atlēkušo bumbu meistars Pierre (lai uzzinātu vairāk par spēlētāju, spiediet uz bilde)

61. sezonā komandu pametušie spēlētāji

    Pierre Belleau savu laiku komanda pavadīja vairāk kā cienījami, atstājot spēcīgus ierakstus komandas statistikas vēstures grāmatā. Centra spēlētājs izcēlās ar savu nepārspējamo prasmi savākt atlēkušās bumbas, bet pietrūka rosības uzbrukumā, kas ierobežoja trenera iespējas izmantot franču spēlētāju. Pēc kārtējā līgas algu grīdas pārrēķina tapa skaidrs, ka no šī spēlētāja var atbrīvoties. Kaut arī Pierre tika pārdots, jaunajā komandā pēc nospēlētas vienas spēles, viņš izlēma pamest profesionālo karjeru.

    Nav daudz kļūdu garajā Sniegputeņu piecu sezonu pastāvēšanas vēsturē un viena no pirmajām saucas Fabians Ancenio. Iztērējuši teju 400 tūkstošus naudiņas, komandas vadība sāka apzināties šī pirkuma smago nastu sezonas pēdējo nedēļu algas dienās, kad ienākumi no mājas spēlēm vairs nebija gaidāmi. Tika pieņemts ātrs un sāpīgs lēmums atlaist dārgo spēlētāju, lai nebūtu jāmaksā viņam iknedēļas alga. Diemžēl tieši tik skarbs ir venecuēlieša nodaļa Sniegputeņu vēstures grāmatā.

62. sezonā komandu pametušie spēlētāji

    Sezonu iesākām ar Minja Košutič atlaišanu, lai atbrīvotu gan vietu mūsu pašu zēniem kā garā gala rezervistiem, gan palīdzētu stutēt briesmās nonākušo budžetu. Brīdī, kad bosnietis atstāja komandu, prognozētie nedēļas ienākumi tika rakstīti sarkaniem cipariem un ar draudīgu mīnusa zīmi priekšā. Jaunajam sabiedrisko attiecību speciālistam kā galveno uzdevumu tika izvirzīts skatītāju piesaistīšana nesen pilnībā pabeigtajā arēnā. Minjas 14 000 $ mazliet atbrīvoja rokas komandas grāmatvežiem, taču līdz vēlamajam līmenim būs jāgaida nākamās sezonas sākums.

    īsi pirms jaunās sezonas pirmās līgas spēles komandu pameta Claude O'Neill. Nesaprašanās ar jauno treneri kā arī sevis neredzēšana jaunajā komandas modelī lika jaunajam spēlētājam meklēt laimi jaunās mājās.

O'Neill atvadu posts viņa Instagram kontā (vairāk par spēlētāju, spied uz bildes)

Lai sikāk uzzinātu par iepriekšējās sezonas līderi Mina Košutič, spied uz attēla

    Sezonai beidzoties, pēc čempiona titula izcīnīšanas, komandas vadība uzsāka sastāva tīrīšana. Komandu pamest nācās četriem viesspēlētājiem, visiem, kurus piesaistījām komandas pastiprināšanai, lai izcīnītu uzvaru III.3 līgā.

   Viņu sniegums caurmērā vērtējams kā apmierinošs, taču no katra varētu vēlēties vairāk. Piemēram, Souto saņemot varāk kā 100 000 nedēļā būtu uzbrukumā jāpienes vairāk kā padsmit punktu. Besoin sezonas sākumā mūs priecēja ar spilgtu sniegumu abos laukuma galos, taču sezonas otrā pusē punktu gūšanai sākās grūtības, bet pretinieku apstādinašana vairs nepadevās tik labi kā sākumā.

     Zejuna sniegums diemžēl svārstījās visas sezonas garumā un viņa galvenais uzdevums, spēt gūt daudz punktus, netika izpildīts. Viennozīmīgi no četrotnes lielākā vilšanās.

Četru spēlētāju aiziešana pēc čempiona titulu izcīnīšanas

Raimonda Vistiņa atvadu posts viņa Instgram kontā

  Diemžēl 63. sezonas ievadā Sniegputeņu rindas nācās pamest arī Raimondam Vistiņam. Aizvadījis vienu sezonu Vidzemes galvaspilsētā, nu viņš pārcēlās uz Itālijas IV līgas klubu AFC Calosch. Par oficiālo abu pušu šķiršanās iemeslu kļuvis nesaderīgie nākotnes mērķi.

   Ārēji tik draudzīgā došanās katram savu cēlu diemžēl aizēnoja ziņas no komandas iekšienes, kur kluba vadība nebija apmierināti ar spēlētāja attīstības tempiem. Raimonds ievērojami atpalika no plānotā prasmju pieauguma, tā aizsākot viena otra vainošana.

   Kopā ar citiem spēlētājiem, vispirms tika trenēta aizsardzība perimetrā, kas būtu vitāli svarīga, lai Raimonds varētu krāt minūtes arī spēlējot Latvijas II līgā. Visas sezonas laikā piedzīvotie trīs punktu kāpums šajā spēles komponentā nelikās ne pieņemami, ne adekvāti, lai "Fermeri" paturētu Sniegputeņu komandā.

   Trīspadsmitais numurs nenesa veiksmi Raimondam, turpmāk gan viņam, gan citiem, kas izvēlēsies šo numuru, tiks stāstīts stāsts par puisi, kas vēlējās būt lielāks par māņticību. Nevēlamies veicināt ticību māņiem, bet šis varētu kalpot par piemēru augstprātības piezemēšanai.

   Sniegputeņi novēl veiksmi Raimondam gan treniņos, gan jaunajā komandā, lai mērķi tiek izpildīti un vadība laimīga. Spēlējot Itālijas IV.33 līgā, Raimonds ieguvis trenera uzticību, lai regulāri laukumā pavadītu virs 20 minūtēm.

     Sen nebijām nevienu pārdevuši, līdz atkal pienāk nākamā reize. Līdzīgi kā iepriekšējo sezonu noslēdzot, arī 63. BuzzerBeater sezona tika beigta ar čempiona titula izcīnīšanu, kas noveda pie līderu pārdošanas. Šoreiz atvadas bija īpaši sāpīgas, jo šie trīs puiši ieveda Sniegputeņus tur, kur saule silda visspēcīgāk, kur konkurence uz uzvaru ir nežēlīgāka kā jebkur citur, komandai nokļūstot virslīgā jāmeklē atbilstoši spēlētāji, lai virzītos uz nākamo mērķi, reiz kļūt par spēcīgāko komandu Latvijā.

    Portugālis Marcelo Lobo pie mums ieradās ar mērķi nopelnīt naudiņu pirms došanās pelnītā atpūtā, neviens viņam nesolīja daudz uzvaras un cīnīšanos par augstākajiem mērķiem. Liels bija pārsteigums, kad Lobo nostabilizēja sevi kā komandas uzbrukuma līderi un šo godu neatdeva līdz sezonas beigām.

    Čempionu parādē pa pilsētas galveno ielu, Lobo turēja rokā zilās lentas apvīto zeltaino kausu, kaut kādā ziņā parādot, ka tieši viņš ir galvenais iemesls tās izcīnīšanā. Viņš noteikti bija galvenais iemesls, kādēļ Sniegputeņi regulāro sezonu noslēdza otrajā vietā līgā, pat nelabvēlīgā gultnē plūstošas spēles pavēršot mums par labu.

Marcelo Lobo 63. BuzzerBeater sezonu aizvadīja stabīlāk par visiem citiem Sniegputeņiem.

    Komandas fani nebija apmierināti uzzinot par Marcelo aiziešanu, taču mainoties treniņgrafikiem un metodikām, portugālim vairs neatradās vieta Sniegputeņu pamatsastāvā, bet tik dārgu spēlētāju nolikt uz soliņa būtu neprāts. Viens no līdzjūtējiem gan asprātgi pajautāja "Vai menedžeris bieži nerīkojas pretēji loģikai un vai šī nevarētu būt viena no šī reizēm?" kā atbilde kalpoja darbība, kurā Lobo pēc četrdesmit piecām spēlēm Sniegputeņu kreklā devās tālāk savās basketbolista gaitās uz Turcijas II.3 līgu.

Mario par savu aiziešanu paziņoja īsā Twitter paziņojumā.

    Argentīnieši nav tik karstasinīgi kā portugāļu vai arī Mario Vargas nebija tik ļoti emocionāli piesaistīts Sniegputeņu komandai. Īss Twitter paziņojums un iekāpšana lidmašīnā bez nevienas asaru lāses, pat neierodoties uz komandas sezonas beigu vakariņām, ko menedžeris rīkoja par godu čempiona titula izcīnīšanai.

   Aizmirstot nebijušās atvadas, neviens neaizmirsīs Vargasa doto ieguldījumu čempiona titula izcīnīšanai. Viņa spēle zem groza deva iemeslu bīties visiem pretinieku spēlētājiem, kuri uzdrošinājās tuvoties soda laukumam. Par savu teritoriju viņš nereti padarīja arī pretinieka laukuma pusi, tajā saimniekojot kā savējā.

   Nolīgstos Mario Vargasu, solījām siltas vakariņas, sātīgas brokastis un saldas pusdienas, pretim prasot uzvaras pusē no spēlēm, kuras spēlēs. Šis vīrs nespēja savu darbu darīt tik slikti, viņš reti atstāja laukumu kā zaudētājs, aizbildinoties "ja kaut ko dara, tad par 100%, citādāk nav jēgas."

   Tagad nokļuvis Spēnijas IV.55 līgā, viņš centīsies turpināt iesākto kursu, lai sava, plašajam trofeju klāstam pievienotu vēl kādu, un kāpēc gan ne uzvaru kādā no Spānijas līgām.

    Novēlam darba rūķim jaunajā komandā tikpat veiksmīgi bumbu iedabūt grozā kā to darīja 63. BuzzerBeater sezonā Sniegputeņu komandas sastāvā.

    Itāļu spēlētājs BuzzerBeater pasaulē ir ar kvalitātes zīmi un tieši šo kvalitāti vēlējāmies iegādājoties Pietro Meduri. Spēlētājs kopā aizvadīja 46 spēles mūsu komandas kreklā, gūstot teju septiņsimt punktu skaitot visus turnīrus, gandrīz sešsimt atlēkušās bumbas nokļuva viņa rokās, iesaistoties cīņā par bumbu pēc neveiksmīga pretinieku vai savu komandas biedru metieniem.

    Pietro spēli varētu raksturot kā neizsakāmi slinku, spēlē iesaistoties tikai, kad nepatikšanas jau plūst mutē un draud nosmacēt. Konferences finālā tieši viņa prasmes izdabūt bumbu caur stīpai ļāva Sniegputeņiem atrasties rokas stiepiena attālumā no pretinieka, lai īstajā brīdī viņus pārsteigtu un sakautu.

   Ilgu laiku starp Meduri un komandas menedžeri norisinājās pārrunas par iespējamo sadarbības turpināšanos. Diemžēl pārrunas nevedās tik veiksmīgi kā cerēts, abām pusēm nākoties paspiest roku un katrai doties savu ceļu. Meduri gadījumā tā atkal ir otrā līgā, šoreiz lielākajā Eiropas valstī - Francijā.

   Jaunajā komdnā viņam atkal būs jāveic galvenā garā spēlētāja pienākumi, gādājot par groza drošību. Jāteic, ka ne tikai uzbrukumā Meduri sevi spēja pierādīt, lielisku sniegumu demonstrējot arī aizsardzībā, līgās spēlēs bloķējot aptuveni divus metienus ik spēli. Tieši tādu mēs viņu atcerēsimies, ar pareizu motivāciju neapturams abos laukuma galos.

Pietro jutās saviļņots turot rokās izcīnīto žempiona kausu.

    Kaut iegādāts kā jaunais spēlētājs, ar skatu uz nākotni, Poladam Poladovam, līdzīgi kā Vistiņam un O'Neil kā Sniegputeņa spēlētājam bija tas gods būt tikai vienu burvīgu sezonu. Darījis visu iespējamo gan treniņos, gan basketbola laukumā, skatītāju priekšā, diemžēl viņam vietu jaunajā komandas modelī neredzēja ne treneris, ne komandas vadība.

   Patiesi talantīgajam Azerbaidžānas basketbolistam ir iespēja reiz nokļūt vismaz valsts U21 izlasē, ar kura treneri Sniegputeņi uzturēja kontaktus. Viņa loma komandā bija vairāk kā tikai epizodiska, lielāko daļu minūšu savācot pārbaudes spēlēs, visbiežāk līgas spēlēs nospēlējot nedaudz vairāk par desmit minūtēm.

   Lai arī prasmes uzlabojās ar katru nedēļu, treneris baidījās sūtīt viņu cīņā ar lielajiem vīriem, kuri spēlējot Latvijas II līgā bija vairumā gadījumu. Tagad Poladovs nonācis mājās Razin Rockets komandā, kas nozīmē labākus treniņapstākļus un iespējas piedalīties arī kādā no izlases spēlēm. Veiksmi Polad un paldies par pienesumu komandai.

Īsumā par Yakut Durulcas paveikto Sniegputeņu rindās

Viens attēls ir par mazu, lai uzskaitītu visu pa septiņām sezonām iespēto !

    Šis spēlētājs ieveda mūs otrajā līgā, pielika palīdzīgo roku, lai nokļūtu apsolītajā zemē jeb Virslīgā. Ar šo spēlētāju uzsākām neaizmirstamu ceļojumu BuzzerBeater pasaulē, taču kā jebkam uz šīs pasaules, arī šim stāstam pienāk beigās. Sadarbība starp basketbola klubu Sniegputeņi un Durulcu diemžēl tiek izbeigta. Tā tika izbeigta skaistākajā iespējamajā veidā, centra spēlētājam iemetot piecus punktus savā pirmajā, pēdējā un vienīgajā spēlē Latvijas augstākajā basketbola līgā, gluži kā bija solījis ierodoties Latvijā.

    No sirds pateicamies par ieguldīto laiku, nerviem un prasmēm, kuras dalīja pa labi un kreisi. Durulca savu karjeru izskaistināja ar piecām Zvaigžņu spēlēm, vairākiem balsojumiem līgas vērtīgākā spēlētāja noskaidrošanai un atstājis neizdzēšamas pēdas Sniegputeņu vēsturē, īpaši bloķētajos metienos un izcīnītajās atlēkušajās bumbās. Paldies tev !

Šulekas Valmierā ieradās ar vareniem plāniem

   2024. gada 7. februārārī saspēles vadītājs Kornēlijus Šulekus pievienojās Sniegputeņu komandai kā pamata saspēles vadītājs. Viņa prasmes diriģēt uzbrukumu tika cildinātas kā kaimiņu zemē tā citās, kurās izrādījis savas spējas oranžo bumbu izdabūt cauri groza stīpai.

     Gluži kā laulībā, sākumā viss ritēja skaisti, gan spēle gāja no rokas, gan statistika Kornelijusam bija atbilstoša lieliskam saspēles vadītājam. Pēc uzvaras II līgā sekoja cīniņš virslīgā, kur sākās problēmas.

     Kā problēmas risinājumu kluba menedžeris saredzēja pārdot Šulekusu, vietā paņemot latvieti Ekertu. Kā tas viss beidzās, varam redzēt pāris rindkopas zemāk. Visskaļāk kliedza līdzjūtēji, kuri bija ļoti neapmierināti ar sava mīluļa došanos prom.

    Liels bija Sniegputeņu līdzjūtēju pārsteigums, kad komandas sastāvam pievienojās tik augstas klases spēlētājs. Antonije Joksimovišs ir Serbijas izlases spēka uzbrucējs, ar vairāk kā 150 prasmju punktu kopsummu jeb citiem vārdiem izsakoties, pārējiem līdz šim līmenim vēl tāls ceļš ejams.

     Pērkot šāda līmeņa spēlētāju, kluba vadība vēlējās ieraudzīt neapstrīdamu līderi, kurš spējīgs mainīt spēles ritējumu vien ar savu klātbūtni, taču diemžēl viss nenotika kā cerēts. Serba basketbola prasmes nespēja atnest galvu reibinošas uzvaras, drīzāk tās uz pārējo spēlētāju fona kļuva stipri viduvējas, liekot apšaubīt viņa pienesumu kopējam komandas katlam, kas būtu atbilstošs viņa iknedēļas milzīgajai algai.

    Saspīlējums starp komandas vadību un spēlētāju pieņēmās spēkā ar katru piedzīvoto zaudējumu. Temperatūru neatdzesēja tās pāris izcīnītās uzvaras, kurās serbu basketbolists tik tiešām spēlēja nozīmīgu lomu, taču ne izšķirošu. Krājoties mirkļiem un vārdiem, abas puses nonāca pie vienošanās, ka ceļi jāšķir pirms nav sācies sezonas izšķirošie brīži gan Sniegputeņiem, gan Antonije jaunajai mājvietai.

Sākumā tika prognozēts, ka savienība starp Sniegputeņiem un Antonije līdzināsies ideālajai laulībai.

Modris Ekerts un Edvīns Zimackis atvadās no Sniegputeņiem

  Uzsākoties 64. BuzzerBeater Latvijas virslīgas sezonai, tās jaunpienācēji Sniegputeņi ar vērienu atvēra maciņu un iepirka vairākus labus, dažus ne tik labus spēlētājus. Viens no šiem pirkumiem Edvīns Zimackis mūsu līmeņa komandai bija kā lokomatīve bernu ratiņiem. Bez viņa nebūtu septiņu uzvaru, taču tāda līmeņa spēlētājs pavisam noteikti bija pelnījis spēlēt klubā, kas cīnās par visaugstākā klauma medaļām.

     Viesbiežāk spēlētājam tiekot pārdotam, tas tiek darīts, jo viņa kvalitātes neatbilst kluba izvirzītajiem mērķiem. Šis stāsts noteikti nav par Zimacki. Viņa profesionālā attieksme un cīņasspars iedvesmoja ne tikai komandas biedrus, bet arī fanus darīt vairāk kā paši spējīgi, jo kāds cits to noteikti pašreiz dara.

   Otrs spēlētājs, no kura jāatvadās ir Modris Ekerts. Vēl viens kluba menedžera mirkļa vājuma pirkums, kas izpostīja kā spēlētāja, tā paša kluba sezonas nobeigumu. Lai arī viņa spēles kvalitāte allaž bijusi visaugstākajā līmenī, starp kluba faniem vienmēr virmos šaubas par šī pirkuma lietderību.

   Sniegputeņu vadība vēlas pateikties abiem šiem spēlētājiem par ieguldīto laiku un pūlēm, katra gūtā punkta laikā. Veiksmi karjeras turpinājumā.

    Aizvadījis 22 spēles Latvijas Virslīgā, pieticīgā jeb tādā līmenī, kādā to uzticēja komandas galvenais treneris. Pēdējā sezona nebija Mourada veiksmīgākā, bet ne tāpēc viņam tika izrakstīta vilka pase. Viņš izmantoja iespējas, kuras viņam tika dotas, jo spēlēt aiz Gundara Rodes muguras nebūtu viegli pat pieredzējušākajiem spēlētājiem.

    Līdzīgi kā vairums ilggadējie komandas spēlētāji, arī Atmayan azotē atrodas divi čempiona kausi, kuri izcīnīti kā izteiktam rezervistam. Viņa sasniegumu lappuses nav garas, to pilnveidot traucēja atrašanās mūžīgajā rezervista lomā. Arī spēlēs, kad tik spēlēt galvenās vijoles, sniegums svārstījās un tikai reizēm uzplaiknīja tik augstā līmenī, lai to vajadzētu pamanīt.

     Vēljoprojām Atamyan pieder komandas visu laiku lielākais bloķēto metienu skaits vienā līgas spēlē. Spēlētājam no rezervistu soliņa, ar ievērojami limitētu spēles laiku un bez iespējām izkonkurēt savas pozīcijas spēlētāju, tas tik tiešām ir nozīmīgs panākums. Neviens Sniegputeņu garais spēlētājs nav pat pietuvojies šim skaitam un ar to arī armēnis paliks atmiņā, izdarot lietas, par, ko citi tikai runā.

Noteikti viena no skumjākajām šķiršanās reizēm Sniegputeņu vēsturē

    Domājams pēdējo reizi rakstu atvadu vēstuli no Edvīna Zimacka. Atgriešanās bija spilgtāks kā pirmais uzvedums uz skatuves, tērptdamies zilajā Sniegputeņa formā. Punktu gūšana Edvīnam padevās nevainojami, visbiežāk sevi atrodot starp 20 līdz 25 punktu robežām, kas spēlētājam ar algu virs 150 tūkstošiem tomēr, domājams ir mazāk kā vēlētos darba devējs. Tomēr to kompensē lieliskā atlēcošo bumbu vākšanas sajūtas, zem groziem vidēji spējot ievākt ap 15 bumbām ik spēli. Ko vēl vairāk var prasīt no 35 gadus jauna spēka uzbrucēja, bet var, vismaz Edvīns spēj dot ko vairāk. Vidēji spēlē viņš atdeva 6,7 rezultatīvas piespēles, kas Sniegputeņu vēsturē no garā spēlētāja ir vēl nebijis notikums. Paldies tev Edvīn par brīnišķīgajām spēlēm un žēl, ka mūsu sadarbība nevarēja turpināties !

    Martiņš Mikulans Sniegputeņos ienāca 63. sezonas beigās, kad cīnījāmies par Latvijas II.2 līgas titulu. Viņa prasmīgās rokas palīdzēja turēt virs galvas šo brīnišķīgo trofeju un pacelt mūsu klubu nebijušos augstumos, iespējams nedaudz ātrāk kā vajadzēja. Tomēr viņa spēle, īpaši tiešā groza tuvumā Sniegputeņu līdzjūtējiem patika visvairāk. Viņa atlētisms nedeva iemeslu domāt, ka aiz Martiņa muguras ir 32. dzīves gadi, kas varētu likt viņam piebremzēt un pasaudzēt savus ceļgalus un muguru. Arī tev paldies par milzīgo darbu, ko ieguldīji, padarot Sniegputeņus labākus !

Vienai no četrām 65. sezonas nākotnes cerībām nācās pamest Sniegputeņus.

    Savu pēdējo spēli Valmieras Sniegputeņu sastāvā jau aizvadījis Rauls Akers. Deviņpadsmit gadus jaunais basketbolists iepriekšējā sezonā uz laukuma devās divdesmit vienā regulārās sezonas spēlēs, šim skaitlim pievienojot arī pārbaudes spēles, BuzzerBeater madness un privāto līgu cīņas. Jaunajam spēlētājam par galveno klupšanas akmeni kļuva metienu precizitāti, īpaši raidījumos tiešā groza tuvumā. Lai arī uz sezonas beigām situācija uzlabojās, diemžēl progress bija pārāk lēns un ne treneris, ne komanda nevēlējās ieguldīt vairāk līdzekļus un laiku, īpaši, ja pie durvīm jau klauvē tāds talants kā Roberts Brigaders. Rauls vienmēr paliks kā viens no Sniegputeņiem, iespējams, reiz atgriezīsies mūsu sastāvā.